Skip to content

Finanšu tirgi un akcijas

Jau sen nav tā, ka visbagātākie cilvēki pasaulē ir tie, kuriem mājās stāv kaudzēm naudas vai arī zem spilvena ir liels daudzums naudas banknošu. Tagad tas viss notiek pavisam citādi. Vieni no turīgākajiem ir tie, kuri ir uzbūvējuši milzīgas kompānijas, kurās citi cilvēki vēlas investēt savu naudu, jo tic, ka ātri vai vēlu kompānijas vērtība palielināsies, un investori varēs atgūt savu naudu ar uzviju. Tas ir vairāk vai mazāk tas, ko ikviens pa ausu galam ir dzirdējis, bet tas nebūt nav vienīgais veids, kā finanšu tirgus pasaulē funkcionē. Ir četras lielas grupas, par kuru eksistenci derētu zināt un tie ir akciju tirgus, opciju tirgus, obligāciju tirgus un nākotnes līgumu tirgus.
Katra lielā pasaules kompānija un dažas kompānijas Latvijā piedāvā nopirkt savas akcijas akciju tirgū. Kā jau ar jebkuru lietu, arī akciju tirgū netiek pārdotas pilnīgi visu kompāniju akcijas, bet gan to, kuru izmērs ir gana liels un to, kuras nav valsts pārvaldībā. Katras kompānijas īpašnieks var izvēlēties, vai vēlas savas kompānijas daļas cilvēkiem iegādāties akciju tirgū. Bieži vien lielās korporācijas, kuras ir būvētas kā ģimenes uzņēmums neizvēlēsies iesaistīties akciju tirgū. Katra akcija nozīmē kādu konkrētu daļu no kompānijas īpašumtiesībām. Visbiežāk liela daļa no visām akcijām tiek turēta viena vai pāris īpašnieku rokās, kas nozīmē to, ka viņiem būs lielāks lēmuma pieņemšanas spēks. Ļoti reti investori pērk akcijas tikai, lai tiktu pie šī lēmuma pieņemšanas spēka, visbiežāk akcijas tiek iegādātas ar cerību, ka pēc kāda laika kompānijas vispārējā vērtība celsies, kas nozīmē, ka katras akcijas vērtība pieaugs, un, pārdodot savas akcijas, varēs nopelnīt. Nopērkot akcijas, nauda neiet tieši pa taisno uz kompānijas kontu, bet gan uz iepriekšējā akciju īpašnieka ieņēmumu sadaļu. Kompānija saņem naudu par akcijām tikai un vienīgi tajā brīdī, kad akcijas tiek izlaistas apgrozībā pirmo reizi.

Tā kā Latvijas mērogā nav pārāk daudz kompāniju, kā tas ir Skandināvijā, kuras iesaistītos finanšu tirgos pasaules mērogā, tad šī nozare nav pārāk attīstība. Bet ir pietiekami daudz kompāniju, kuras ļoti labprāt vēlētos iesaistīties nākotnes līgumu tirgū, jo tas ļauj kompānijām sevi nodrošināt pret kādu konkrētu risku. Vēsturiski tirgus radās Japānā, bet plašāku popularitāti ieguva Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gadsimta vidū, kad tādā veidā tika organizēts graudu un lauksaimniecības industrija. Kā jau pats nosaukums saka priekšā, šī tirgus pamatā darbojas nākotnes līgumi, kuri tiek sastādīti šobrīd un nosaka par kādu cenu un kurā datumā kāds konkrēts produkts ir jāpiegādā. Tas būtībā nozīmē nākotnes cenu minēšanu šodien. Bieži vien tieši pirms pašas piegādes pasaules cena, piemēram, graudiem strauji cēlās un tad ir jautājums, kura cena ir jāmaksā pircējam, tā kura bija aktuāla tad, kad pasūtījums tika izdarīts, vai tā, kura eksistē pasūtījuma piegādes brīdī. Tā kā vienmēr pastāv risks vai nu no vienas puses, pircēja, vai no otras, piegādātāja, ka cena varētu strauji mainīties, tad abas puses ir ieinteresētas samazināt šo risku un jau iepriekš zināt par kādu cenu un kāds daudzums tiks piegādāts. Par nākotnes līgumu nevar runāt gadījumos, kad pasūtam kādu preci internetā un tā tiks piegādāta pēc pāris dienām, bet tas vairāk attiecas uz precēm, kuras vēl nav nemaz saražotas vai nav pieejamas pārdošanā. Lielākā daļa no visiem līgumiem tiek sastādīti priekš tirgošanās ar fiziskām precēm, bet ar vien biežāk tie tiek izmantoti, lai nodrošinātos pret jebkāda cita veida riskiem.